Ozolaines pagasts

Ozolaines pagasta bagātākā māmiņa - Marina Andrejeva!

Ozolaines pagastā dzīvo daudzas kuplas ģimenes, taču Marinas Andrejevas ģimenē ir 10 bērni, tāpēc mēs viņu pelnīti varam saukt par Ozolaines pagasta bagātāko māmiņu. Vecākajai atvasei ir jau 27 gadi, bet jaunākajai- 9 gadi. Turklāt bērnu pulku ir papildinājuši arī 2 mazbērni, no kuriem vecākajai- mazmeitai ir jau 9 gadi, bet jaunākajam- mazdēlam ir 2 gadi. Par spīti kuplajam bērnu pulkam, Marina arī strādā, un šī gada 2.maijā viņa saņēma Rēzeknes pilsētas domes goda rakstu par pašaizliedzīgu un godprātīgu darbu pilsētas labā! Savukārt 2017.gada 18.novembrī Marinas ģimene saņēma Mihaila Naricas fonda atzinības rakstu, būdama viena no Ozolaines pagasta paraugģimenēm, kurās aug bērni, kurās mīl bērnus un rūpējas par bērnu izaugsmi.

 

Marina! Kas mudināja izveidot tik kuplu ģimeni?
Vecmammai un vecvecmammai arī bija lielas ģimenes, tāpēc kupla saime tā ir kā norma un gribējās arī pašai tādu.
Kādas ir sajūtas būt par “galvu” tik lielai ģimenei? Lielas rūpes vai liels atbalsts?
Tagad zem viena jumta dzīvoju es un 8 bērni, jo vecākā meita ar ģimeni dzīvo Rēzeknē, viens no dēliem strādā Anglijā, bet vīrs 2 gadus atpakaļ aizgāja aizsaulē.
Es neuzskatu, ka liela ģimene būtu milzīgas rūpes vai nasta. Mūsu ģimenē visi viens otram palīdz, gādā viens par otru, rūpējas viens par otru. Bērni palīdz man visos darbos, viņi palīdz arī viens otram. Kamēr es esmu darbā, viņi paši tiek galā ar dažādiem mājas darbiem. Piemēram, vecākie paši izpilda skolā uzdotos mājasdarbus un vajadzības gadījumā palīdz arī mazākajiem tikt ar viņu mājasdarbiem galā. Kurš pirmais ierodas mājās, tas arī parūpējas par to, lai no akas būtu atnests ūdens, lai visai ģimenei būtu sagatavotas vakariņas, kāds cits sakārto māju- nav darbu dalīšanas un visi dara visu, lai beigās būtu paveikti tie darbi, kas ir jāpaveic. Sagatavot visai ģimenei ēst prot pat paši mazākie- vienīgais, mazie vēl baidās no patstāvīgas darbošanās pie gāzes plīts, bet malkas krāsni iekurināt un uz tās sagatavot ģimenei maltīti prot pilnīgi visi. Bieži vien tad, kad es atnāku mājās, visi mājas darbi jau ir apdarīti.
Ja vajag strādāt dārzā, tad visi arī dodas un strādā. Puiši gādā malku mājās, par to man vispār nav jāuztraucas. Dažreiz, protams, nākas vienu otru “padzenāt”, taču pamatā neviens no bērniem nečīkst, nesaka, ka kaut ko neprot. Visi iet un dara to, kas jādara. Pa lielam- bez teikšanas, jo visi paši zina, kam ir jābūt izdarītam. 

Vispār jau mēs kopā un bērni paši savā starpā ir kā musketieri- “Viens par visiem, visi par vienu!” Piemēram, kad viens no jaunākajiem bērniem- Juris- salauza kāju mežā, vecākais brālis Sidors viņu 2 km uz rokām nesa līdz mājām. Bet, atgriežoties vēl pie darbiem, jāpiemin, ka pat tad, kad Juris bija mājās ar ģipsi, arī šajā laikā viņš pamanījās nesēdēt bezdarbībā, viņš tāpat iespēju robežās strādāja un darīja mājas darbus. 

Pastāstiet par saviem bērniem…
Vecākā meita Anna dzīvo Rēzeknē ar ģimeni un audzina jau manus 2 mazbērnus. Viņa strādā bērnu kafejnīcā “Pigasus”.
Dēls Mihails strādā Anglijā gaļas pārstrādes uzņēmumā.
Dēls Sidors mācās Rēzeknē tehnikumā, kur apgūst celtnieka profesiju, kas viņam ļoti patīk. Dēls Pēteris strādā kopā ar mani Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumā “ALAAS”. Aizraujas ar mašīnām. Viņi abi rūpējas par māju kā kārtīgi saimnieki- gan par malkas, gan par ūdens gādāšanu uzņemas virsvadību, kā arī par citiem saimniecībā nozīmīgiem jautājumiem.
Meita Anžella mācās 3.vidusskolas 10.klasē. Kad viņa mācījās Ozolaines pagasta Liepu pamatskolā, tad aktīvi iesaistījās arī ārpusstundu aktivitātēs- dziedāja Liepu pamatskolas vokālajā ansamblī “Mākonītis”, spēlēja skolas un Tautas nama teātra pulciņos.
Meita Vera strādā Radošo pakalpojumu centra “Zeimuļs” kafejnīcā “Rositten” par viesmīli. Agrāk aizrāvās ar sportu- kikboksu, cīņas sporta veidiem u.c., taču tagad daudz spēka paņem darbs, līdz ar to arī sportam neatliek vairs tik daudz enerģijas.
Juris ir elektromāns. Viņš mācās Liepu pamatskolas 8.klasē, bet vispār viņam ļoti, ļoti patīk un interesē elektronika. Viņš visu var izjaukt, saskrūvēt atpakaļ, no 2 lietām var pārtaisīt vienu veselu utt. Ja kādam mājās salūzt telefons, kāds skaņas pastiprinātājs noplīst vai vajadzīga palīdzība datoru jautājumos, visi dodas pie Jura.
Vladimirs mācās Liepu pamatskolas 6.klasē, bet Deniss- 5.klasē.
Ērika mācās 2.klasē un, tāpat kā māsa, arī viņa dzied popgrupā “Mākonītis”. Dejo deju grupā.
Vai Jums atliek laiks pašai sev, saviem hobijiem?
Protams, paliek! Man ļoti patīk tamborēt- tā ir mana lielākā sirdslieta- tamborēšana mani nomierina, sagādā prieku, tāpēc pēc darba labprāt sēžos un tamborēju.
Kāds ir Jūsu ievērojamākais tamborētais izstrādājums?
Esmu tamborējusi gan lielas galda sedziņas, kas, principā, jau ir saucami par galdautiem, taču paši lielākie darbi ir- 3 gultas pārklāji. Nekad neesmu ar metramēru mērījusi, cik lieli tie ir, taču viens pārklājs ir paredzēts vienai divguļamajai gultai, no kuras nokarājoties sniedzas līdz pat zemei. Katru šādu pārklāju tamborēju veselu gadu.
Vai Jūsu ģimenei ir kāds kopīgs sapnis vai arī Jums pašai kāda liela vēlēšanās ģimenes sakarā?
Es nesapņoju, neiedomājos kaut ko, ko gribētu nākotnē, es dzīvoju šai dienai, priecājos par šo dienu, izdzīvoju to! Bērniem noteikti ir savi sapņi, par kuriem viņi skaļi nestāsta… Pat Jaunajā gadā, kad prasīju, ko viņiem uzdāvināt, viņi visi teica, ka neko nevajagot- jo viņiem viss ir.
Lielākā globālā vēlēšanās- izaudzināt visus bērnus- lai viņi iekārtojas dzīvē, lai nodibina katrs savu dzīvi, bet tālākais jau ir viņu pašu ziņā- ko viņi sasniegs, cik tālu dzīvē tiks. To rādīs tikai laiks un katra personīgais liktenis.
Varbūt varat pastāstīt kādu kuriozu?
Kuriozu ir bezgala daudz, tie notiek regulāri, taču tā uzreiz grūti atsaukt atmiņā ko tādu, ko varētu pastāstīt!
Sakiet, kāds ir laimīgas ģimenes noslēpums, priekšnoteikums?
Es nekad neļaujos grūtsirdībai, cenšos “nenokārt degunu”. Labāk dzīvot ar humoru, ar prieku! Ir dienas, kad pārrodos mājās nogurusi, ar skumjāku noskaņojumu, bet bērni mājās tūlīt sāk jautāt, kas man noticis, uzmundrina mani, mēģina man uzlabot noskaņojumu, rezultātā visas negatīvās emocijas pazūd pašas no sevis, viss sliktais vienkārši aizmirstas. Arī tad, kad vīrs nomira, bērni dienu un nakti bija man līdzās un bezgalīgi atbalstīja mani.
Esmu pārliecināta, ka laimīgas ģimenes noslēpums ir bērnos, savstarpējā sapratnē un saskaņā. Un vēl- jāiet pa dzīvi ar smaidu, ar labu noskaņojumu, ar augstu paceltu galvu un tik uz priekšu!!!
Ko Jūs varētu novēlēt citām ģimenēm?
Lai visi būtu laimīgi, neieciklētos tikai uz sevi pašu, bet dotu pozitīvismu saviem tuvākajiem, apkārtējiem! Lai cilvēki vairāk smaidītu, nestaigātu noskumuši, grūtsirdīgi, sabozušies, jo tas sabojā noskaņojumu arī pārējiem! Novēlu ģimenēm- vairāk rūpēties par bērniem, par saviem mantiniekiem, nevis tērētu laiku kašķiem, konfliktiem ar līdzcilvēkiem. Bērnos ir mūsu nākotne, tāpēc rūpēsimies par to!

Interviju ar  Marinu Andrejevu 
apkopoja
Santa Ostaša
Ozolaines Tautas nama vadītāja
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.

P.S. Materiāls tiek publicēts saskaņā ar datu subjekta mutisko atļauju