Par vandālismu Bekšu kapos!
- 27 Maijs 2021
17. maija rīts nāca ar skumju un satraucošu ziņu, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu. Ozolaines pagasta Bekšu kapos naktī tika pastrādātas daudzu prātiem neaptveramas lietas – izvandītas kapu kopiņas, apgāzti un sadauzīti kapu pieminekļi … un apmalītes. Skats atgādināja bildēs un filmās redzēto par postošiem vētras vai negaisa darbiem. Tomēr ar nožēlu jāsaka, ka laikapstākļi tonakt bija labi, arī postījumu raksturs liecināja, ka tas ir cilvēka roku darbs. Kopā tika apgānītas 33 kapu kopiņas. Uz notikuma vietu tikai izsaukta Valsts Policija, kas fiksēja notikumu vietu un uzsāka operatīvās izmeklēšanas darbības, šobrīd kriminālprocesa ietvaros izmeklēšana turpinās.
Notikums izraisīja plašu rezonansi sociālajos tīklos un nepalika nepamanīts arī no sabiedrisko mediju puses - pagasta pārvalde saņēma desmitiem komentāru un ziņu Facebook, Messenger, par briesmīgo notikumu sižetu izveidoja Re.TV un arī Latvijas Radio Latgales studija. Daudzu uzdots jautājums bija, kādēļ kas tāds ir jādara, jo runa nav par vienkāršu vandālismu, bet par kapu kopu apgānīšanu, mirušo goda un cieņas aizskaršanu. Komentāri ar līdzjūtības izteikšanu cietušajiem, sašutumu, skumjām par pastrādāto mijās ar draudīga rakstura piezīmēm iespējamo vainīgo virzienā.
Notikums aktualizēja arī citus jautājumus, kas saistīti ar rūpēm par kārtību kapos, to apsaimniekošanu. Katrai Ozolaines pagasta kapsētai ir savs vecākais jeb kapu pārzinis. Svarīgi pieminēt, ka tas ir brīvprātīgs darbs sabiedriskajam labumam – neviens kapsētas pārzinis par savu darbu nesaņem atalgojumu. Diemžēl, pēc notikuma tika saņemti pārmetumi. Tomēr ikvienam ir jāsaprot, ka kapsētas pārzinis nav apsargs un viņas pienākumos nevar ietilpt kapsētas apsargāšana 24 stundas diennaktī. Šie cilvēki, tajā skaitā arī Bekšu kapsētas pārzinis, nodarbojas ar kapavietu apzināšanu, var atbildēt uz interesējošiem jautājumiem, palīdzēt risināt ikdienišķus jautājumus, ko viņi godprātīgi dara. Arī pagasta pārvalde saņēma neapmierinātu cilvēku sūdzības par postījumu novēršanu. Šajā jautājumā svarīgi būtu nošķirt, kur beidzas pagasta pārvaldes atbildība, tiesības un iespējas. Iespēju robežās pārvaldes darbinieki sakārtoja sapostīto teritoriju, tomēr pagasta pārvalde nevar atjaunot katras privātās kapu kopiņas apmalītes vai pieminekļus. Diemžēl, tā ir nasta, kas guļas uz cietušo tuvinieku pleciem.
Rezumējot, ļoti ceram, ka šāda situācija ne mūsu, ne arī citu pagastu kapsētās neatkārtosies, jo notikums aiz sevis atstāj tuvinieku rūpes un sāpes, sabiedrības satraukumu par to, ka līdzcilvēki ir spējīgi pastrādāt tādus briesmu darbus. Sargāsim sevi un citus un atcerēsimies, ka mirušo piemiņa ir jāciena un jāgodā.
