20.janvāris- barikāžu aizstāvju atceres diena. Barikādēs piedalījās arī ozolainieši!
- 01 Februāris 2019
Katru gadu 20. janvārī piemin 1991. gada janvāra traģiskos notikumus, kad Latvijas tauta aizstāvēja savas tiesības uz neatkarīgu valsti. Notikumi sāka risināties ar PSRS ultimātu Lietuvai par PSRS konstitūcijas atjaunošanu Lietuvas teritorijā, bet naktī no 12. uz 13. janvāri padomju armija vardarbīgi ieņēma Viļņā televīziju, atņemot dzīvību 14 un ievainojot vairāk nekā simtu iedzīvotāju. 13. janvārī Rīgā bija manifestācija, kurā piedalījās vairāk nekā 700 000 iedzīvotāju no visiem Latvijas novadiem, kuri pauda atbalstu Lietuvas tautai un izteica protestu pret iespējamajām provokācijām Latvijā. Barikādēs tautu un armiju uzrunāja daugavpilietis Jānis Pudāns, atvaļinātais padomju armijas majors, kurš, būdams tērpies armijas formā, aicināja kareivjus neiet pret savu tautu.
Varbūt tieši viņa uzrunai bija nozīmīga loma, jo Vitebskas VDK divīzija atteicās ieiet Latvijā. 13. janvāra vakarā Rīgā sāka celt barikādes, lai aizsargātu Augstākās padomes ēku, televīziju, Daugavas tiltus. Līdz 16. janvārim viss bija mierīgi, līdz sāka aktivizēties OMON vienība. Apšaudē pie Vecmīlgrāvja tilta gāja bojā Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. Taču asiņainākie notikumi risinājās 20. janvārī, kad OMON mēģināja ieņemt Iekšlietu ministrijas ēku. Toreiz bojā gāja pieci cilvēki, kuru vidū bija skolnieks Edijs Riekstiņš, divi iekšlietu darbinieki un Rīgas kinostudijas operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. (Sīkāks vēstures izklāsts lasāms Ozolaines pagasta informatīvās avīzes 2018.gada novembra numurā).
Pieminot barikādes, ik gadu arvien tiek apkopotas barikāžu dalībnieku atmiņas, fotogrāfijas, video, ir izdotas grāmatas un filmas par šīm Latvijai un Baltijai nozīmīgajām dienām. Arī Ozolaines pagastā vēlamies apkopot atmiņu stāstus par barikāžu laiku no to ozolainiešu skatu punkta, kuri paši piedalījās barikādēs. Ozolaines informatīvā izdevuma 100-gadei veltītajā numurā jau rakstījām par Ozolaines iedzīvotāju un kādreizējo Ozolaines pagasta pārvaldes darbinieku Vladislavu Tukišu, kurš pats bija barikāžu dalībnieks un kurš nesen veica aktīvu darbību, lai apkopotu informāciju par cilvēkiem, kuri kopā ar viņu bija barikādēs un ir pelnījuši saņemt Barikāžu dalībnieka Goda zīmi. Bet šoreiz atmiņās par barikāžu laiku dalīsies “Ozolaines pagasta lepnuma” saņēmējs, Ozolaines pagasta iedzīvotājs un patriots- Anatolijs Šļahtovičs.
„Tas bija 1991. gada 13. janvāris – liktenīgā diena Latvijas tautai. Mēs visu nakti skatījāmies televizoru, ko rādīja Lietuvas televīzija, redzējām Padomju armijas zvērības Lietuvā- kā Padomju tanki šķaidīja cilvēkus. 100 000 lietuvieši bija izgājuši ielās un pieprasīja izvest no Lietuvas okupācijas karaspēku. To slaktiņu rādīja pa televīziju visai pasaulei. Otrā rītā no Rēzeknes bija organizēts brauciens uz Rīgu, lai piedalītos manifestācijā. Mēs ar sievu (Albīna Šļahtoviča) arī devāmies līdzi, bērnus atstājām mājās ar vecmāmiņu. Meitas arī gribēja braukt, bet tomēr līdzi neņēmām. Domājām, ka Rīgā varēja būt tas pats, kas Viļņā. Brauciens sākās no Sāpju Dievmātes baznīcas, kur gaidīja autobusi. Saņēmuši no mācītāja svētību, devāmies ceļā.
Daugavas krastmalā manifestāciju apmeklēja 500 000 cilvēku, tur mēs nosodījām Viļņas slaktiņu un pieprasījām, lai okupanti izvācas no Latvijas. Vakarā atgriezāmies mājās.
16. janvārī es braucu uz Rīgu, uz barikādēm. Tautas frontes nodaļai, kas organizēja braucienu no Rēzeknes, vajadzēja sargāt televīzijas ēku. Tur jau bija savesta malka, kurinājām ugunskurus, jo diena bija auksta, vajadzēja sasildīties. Rīga bija vienos dūmos, uz ielām bija savesta smagā tehnika, pat kombaini, traktori, smagās mašīnas, visādi bluķi, celtniecības materiāli u. c. Tas viss veidoja barikādes, lai aizšķērsotu, bloķētu ceļu tankiem. Tur pie ugunskuriem mums veda ēdienus un tēju, bet naktī mūs baroja rīdzinieki. Tantiņas nesa ēdamo, cigaretes un lūdza, lai mēs nelaistu iekšā okupantus. Dienā mūs mācīja, kā nevardarbīgi turēties pretī ienaidniekam. Saķērāmies rokās un izveidojām biezu sienu, lai neviens nevarētu tikt cauri. Mums paziņoja, ka uzbrukums gaidāms no Bolderājas puses, jo tur ar kuteriem gatavojās mums uzbrukt desantnieki, bet vakarā mums paziņoja pa radio, ka mūsējie kuģi aizšķērsoja Daugavu un desantnieki nevarēja mums tikt klāt. Tā bija laba ziņa, jo satraukums bija liels.
16. janvārī mums paziņoja pa radio, ka ir pirmais upuris. Omonieši bija nošāvuši autobusa šoferi Robertu Mūrnieku, šī kļuva par sēru dienu. Tas bija ļoti sāpīgi... Bija tāda sajūta, ka ietu pretī „sarkanajiem” (Padomju armija) kaut vai ar plikām rokām!!!
Sēras beidzās tieši pusnaktī, tad sāka spēlēt mūzika un mēs visi sākām dejot un priecāties. Spēlēja pūtēju orķestris, dziedāja Olga Rajecka, Ieva Akurātere un daudzi citi. Tā mēs dejojām visu nakti, jo aukstums bija -20C, citādi nebija iespējams izturēt šo aukstumu un spriedzi.
Rītā mūs nomainīja viļānieši un mēs devāmies mājās.”
Uz doto brīdi ir ziņas, ka no Ozolaines pagasta, kopā ar tautiešiem no visas Latvijas, barikādēs piedalījās un Latvijas brīvību sargāja vairāki cilvēki. Ozolaines pagasta rīcībā ir ziņas par Vladislavu Tukišu un Anatoliju Šļahtoviču, taču nav informācijas par pārējiem cilvēkiem. Ja lasāt šo rakstu un esat barikāžu dalībnieks vai pazīstat kādu Ozolaines pagasta iedzīvotāju, kurš ir bijis tāds, lūdzam informēt Ozolaines pagasta pārvaldi, lai arī šie cilvēki saņemtu savu godam pelnīto Barikāžu dalībnieku Goda zīmi!
Santa Ostaša
Ozolaines Tautas nama vadītāja
